Godīgi sakot, gadu gaitā ietrenēta atbilde uz jautājumu par labu latviešu mūziku man bija - SIRKE ! Nu tā, nopietni. Kādā stilā šie spēlē ? - ej nu sazin kā pateikt - viskautko spēlē! Vārds SIRKE bieži atrodams turpat līdzās tādiem vārdiem kā "leģendārā", utt - to nevajag ņemt pierē. Ja jums ir gadījies to dzirdēt, tad jau paši sapratīsiet. Ja nav - baigi žēl, varu tik ieteikt sadabūt kādu no viņu daudzajiem izdotajiem ierakstiem, bet, vienalga, to sajūtu, ko sniedz SIRKEs koncerts nedabūsiet...

  Nu re! Tad nu SIRKE pēc 7 gadus ilgušās veiksmīgās pastāvēšanas nosprieda, ka labāk tomēr ļaužu atmiņās palikt kā kaut kam joprojām gaisīgam, smalkam un brīžiem netveramam. Un, lai tas tiktu tehniski pareizi pasniegts, ir jānoorganizē atvadu balle ar Gala pašpasludināšanu. Neņemos spriest, kāpēc par norises vietu tika izvēlēts ZABADAKS (gan jau ka kāds klubs Rīgā noteikti būtu to uzrīkojis ar lielāku pompu un apmeklētību), bet rezultātā tāds maigs un jauks pasākums sanāca.

  Uzaicinātais viesis MĀRIS ŠVERNS ar jauki, harmoniski un tasnekaskadruskušķībi skanošajām dziesmām lika daudziem zālē padziedāt līdzi, jo draugi tak uz jubileju sabraukuši - pilla sēta mašīnām. Gan jau kāds prominents viesis ar pa vidu pagozējās... Māris godam turēja Alksnim doto solījumu turēties uz skatuves pēc iespējas ilgāk.

Šverns pats pirms uzstāšanās atzinās, ka sagatavojis programmu, kam  īpaši būtu jāaizkustina dažu SIRKEs dalībnieku sirdis. Spēlētas tika pārsvarā dziesmas no Šverna pirmajiem diviem soloalbumiem "Atmiņainā deja" un "Romāna varonis", kuru ierakstos piedalījās arī Alksnis ar ģitāru un Laura ar balsi un citiem niekiem. Sirdis tika kustinātas, un ne tikai tās divas paredzētās - arī vairāki citi zālē dziedāja līdzi, kaut izskatījās gados stipri jauni (varbūt tumsa maldināja) un tik vecus ierakstus varētu nebūt dzirdējuši. Koncertu neapmeklējušajiem varu vien ieteikt paviesoties iekš www.tornis.lv  mp3 sadaļas un noklausīties dziesmu "Romāna varonis".

Un tad jau arī vakara vaininieki, kā vienmēr, nevērīgi un it kā negribīgi kaut ko sāk trinkšķināt un klimpināt, kamēr uz skatuves beidzot nogruntējas pilns mazais sastāvs - Alksnis, Zariņš, Laura un Aija. Saksofonistu tandēms kaut kā šoreiz izpaliek, tāpat kā solītais hītu albūms (kurš gan tomēr iznākšot - priekšā taču vesela mūžība! Tad jau varēs arī pēc 15 gadiem reanimēties un parādīt mazbērniem kā jābrauc tūrēs!)  Pēc pieklusinātās Alkšņa uzrunas sāk skanēt it kā jau tik dzirdētie, bet tomēr tik foršie vecie un ne tik vecie gabali, kas pieteikti gan netiek un to nosaukumus diemžēl nav nācies iegaumēt, tāpēc nevaru komentēt kaut ko atsevišķu. Muzikantu sejas gan brīžam tādas paskumjas šķita - diez kāda ir sajūta apzināti spēlēt pēdējo koncertu ?

Man patiešām patīk kā šī grupa spēlē, patīk kā viņi pārvalda savus instrumentus, priecē tas, kā pēc ilgiem nemēģināšanas periodiem viņi spēj atcerēties dziesmas. Nekādu skādi manai ausij neradīja arī saksofonistu trūkums, jo citos končos man brīžiem ir šķitis, ka uz skatuves ir par daudz cilvēku vai arī es vienlaicīgi nespēju uztvert tik daudzus skaņu celiņus. Tāds cilvēku skaits automātiski izvirza arī visai augstas prasības aparatūrai, kas ZABADAKĀ nav nekāda spožā... SIRKEs štata darbinieks Henča arī šoreiz izvēlējās pavērot savējos no malas. Kopumā jaukas un sirsnīgas atvadas, neizpaliekot arī tortītei.

.......spēlēja jau krietni pavēlu un ar tādu kā vilšanos, ka publikas maz un apskaņot grūti. Taču tam, ko viņi spēlēja, tas patiešām netraucēja. Mīlīgs un mazliet skumjš (teksts?) regejs, kas, laikam, jau nevar nepatikt. Tieši HOSPITĀĻI sagādāja pārsteigumu, kas atvizināja uz pasākumu INGU BAUŠĶENIEKU, lai tas pateiktu kādu atvadu vārdu SIRKEi. Tas pārspēja pat SIRKEs "pārsteigumu" - tā arī pagaidām neiznākušo izlasi BEST OFF SIRKE (ticiet vai nē - bet tiešām no SIRKE neatkarīgu iemeslu dēļ.) Tāpat vēl daži ļaudis atcerējās, ka SIRKE ne tikai atvadās, bet dara to savā dzimšanas dienā un sarūpēja arī kādu dāvanu (PALDIES!).